NO TERPENTĪNA FABRIKAS MĒRSRAGĀ, LĪDZ PASAULES TIRGUM
Zaļās farmācijas uzņēmums “Silvanols” pērnā gada nogalē nosvinēja 25 gadu jubileju, taču tā aizsākumi un – pats svarīgākais – darbības pamatvērtības, kas zīmīgi savijas arī ar mūsu valsts vēsturi un latviešiem tik tuvo mīlestību pret dabu, meklējami krietni vien tālākā pagātnē. Kas aizsācies teju pirms gadsimta kā viena cilvēka entuziasms un vēlme uzlabot cilvēku veselību ar dabas līdzekļiem, nu lepni nes Latvijas vārdu pasaulē, jo ikvienam no “silvanoliešiem” tas ir kas vairāk nekā tikai darbs.
Silvanols, kas burtiskā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “meža eļļa”, ir 1895. gadā dzimušā latviešu ķīmiķa Augusta Ošiņa atklājums. Jau studiju gados Latvijas Universitātē viņš nodevās aizrautīgai pētniecībai, ko pēc inženiera ķīmiķa grāda iegūšanas organiskās ķīmijas tehnoloģijā uzreiz arī lika lietā, 1932. gadā Mērsragā uzceļot terpentīna fabriku.
Tur no vairākus gadu desmitus zemē nogulējušiem priežu celmiem viņš ražoja terpentīnu, kolofoniju un smago eļļu. Fabrikas strādnieki pamanīja, ka šī eļļa atvieglo elpošanu un mazina klepu, kā arī itin labi dziedē brūces, tāpēc Ošiņš ķērās pie eļļas sīkākas izpētes. Kopā ar domubiedriem un kolēģiem gan no Latvijas, gan ASV un Francijas viņš nonāca pie secinājuma, ka tai piemīt arī spēcīgas pretvēža īpašības un tā ārstē tuberkulozi.
Augusts Ošiņš darba procesā
Lai arī kuru katru brīdi draudēja izcelties Otrais pasaules karš, patentu eļļas ieguvei un ražošanai gatava pirkt bija gan Francija, gan ASV, taču Ošiņš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa silvanolam ir jāpaliek Latvijā un jānes labums Latvijas tautai. Tiesa, viņa patiesi patriotiskajai vēlmei nebija lemts piepildīties, jo pēc kara nebija vairs ne viņa mīļās Latvijas, ne arī terpentīna fabrikas, bet pats Ošiņš tika izsūtīts Sibīrijas tālēs.
Augusta Ošiņa ideju – strādāt savā zemē un saviem cilvēkiem, radot ko paliekošu un ar pievienoto vērtību, – jau atjaunotajā brīvvalstī pārņēma tikpat aizrautīga jaunā ķīmiķe Ieva Leimane. Nule kā aizstāvējusi disertāciju Koksnes ķīmijas institūtā, viņa sapņoja par jaunradi. Pirmie soļi “Silvanola” virzienā tika sperti vēl akadēmiķa Vederņikova Polisaharīdu laboratorijā, kur viņas rīcībā bija laboratorijas galds, pie kura veikt savus eksperimentus.
“Pamazām vien izstrādāju trīs ārstnieciskus gelus: “Osteogēlu”, “Trombogēlu” un “Rinogēlu”. Sākumā “izmēģinājuma trusīši” bija mani ģimenes locekļi, radi un draugi. Atsauksmes bija labas. Māsas klasesbiedrene Gunta Fišere, kurai piederēja daļas firmā “Ekoell”, reģistrēja šos trīs manus izgudrojumus kā higiēnas preces,” savā grāmatā “Gadu atspulgi. Sapnis par Silvanolu” raksta Ieva Leimane.
Produkcija sākotnēji tapa slepus pa vakariem institūta laboratorijā un reizēm pat Ievas Leimanes mājas virtuvē. Taču šādi ilgi darboties nevarēja, jo “Ekoell” bija vairāki īpašnieki, kā arī kontrolējošās institūcijas pieprasīja atbilstošus ražošanas apstākļus, tāpēc arvien nopietnāk brieda doma par sava uzņēmuma dibināšanu. Rezultātā 1994. gada 8. decembrī Uzņēmumu reģistrā parādījās jauns uzņēmums – “Silvanols”, savukārt 1997. gadā Ievas Leimanes radītie geli tika reģistrēti Valsts zāļu reģistrā, liekot stabilu pamatu uzņēmuma turpmākajai attīstībai.
Ražošanas nodaļas vadītājs Jevgeņijs Zainapovs “Silvanolā” nonāca pirms 15 gadiem, neilgi pēc maģistrantūras beigšanas, un, gluži tāpat kā Augusts Ošiņš un Ieva Leimane, alka izaicinājumu. Izlasījis avīzē sludinājumu, ka “Silvanols” meklē ražošanas vadītāju, Jevgeņijs sapratis, ka tas ir tieši tas, ko viņš vēlas, un sevi dēvē par īstenu “silvanolieti” jau no pašas pirmās darba dienas.
“Pirmā darba diena “Silvanolā” – mēs satikāmies virtuvītē, pie viena galda, seši cilvēki. Dzērām rīta kafiju, izrunājām, kā gājis, kādi ir nākotnes plāni, kas mums ir jāizdara. Tagad esam aptuveni 60 cilvēku,” stāsta Zainapovs, kurš bija klāt un līdzdarbojās četros uzņēmuma ražošanas attīstības posmos.
Sākumā tika ražota virkne gelu, no kuriem arvien vēl populārākie ir “Rinogēls” un “Osteogēls”. Pēc tam produkcijai pievienojās sīrupi un balzami, piemēram, “Relaxen”. Sekojot līdzi farmakoloģijas tendencēm pasaulē, “Silvanols” sāka ražot arī izsmidzināmus līdzekļus – “Laringospray” un “Faringospray”. Savukārt pēdējos gados uzņēmuma produktu klāstam pievienojušās preparātu cietās formas, proti, tabletes un kapsulas.
“Visas izejvielas ir dabīgas izcelsmes, jo mēs gribam dot no dabas un kvalitatīvi. To, ko mēs varam ņemt no Latvijas, mēs ņemam no Latvijas. “Silvanols” varētu sākt ražot arī ķīmiskus produktus, bet tad tas vairs nebūtu “Silvanols”. Uzņēmumam attīstoties, ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp inovācijām un tradīcijām,” atklāj Zainapovs
 |
Sākusi kā finanšu analītiķe pirms astoņiem gadiem, šobrīd Liene Puriņa ir “Silvanola” valdes priekšsēdētāja un finanšu direktore. |
Liene Puriņa veido un uztur “Silvanolu” kā uzņēmumu, kas nemitīgi attīstās un kur iespējams realizēt savas ideja Viņa apzināti rada atvērtu un motivējošu vidi, kurā ikviens var gan mācīties, gan izpausties, gan ieguldīt uzņēmuma attīstībā, jo tieši saliedētā komandā ir spēks. Taču tas nav veiksmes stāsts, kas balstīts entuziasmā vien, bet gan mērķtiecīga un profesionāla darba rezultāts, ko atzinīgi novērtē arī citur pasaulē – šobrīd “Silvanola” produkcija pieejama 30 valstīs. Turklāt tas ir vienīgais uzņēmums Latvijā un arī visā Baltijā, kas savus produktus izstrādā, balstoties uz zinātnisku pamatojumu.
Iemesls tik dedzīgai strādāšanai ir gaužām vienkāršs – Liene Puriņa darbojas nozarē, kas viņai patiešām patīk, kurā redz attīstību un nākotni. Un tāds tādu atrod – “silvanoliešus” raksturo dzīves un dabas mīlestība, vēlme izzināt, augt, attīstīties un palīdzēt to darīt arī citiem. “Jebkura darbinieka un vadītāja galvenā vērtība ir spēja nestāvēt uz vietas, bet mainīties, būt atvērtam izmaiņām. Lai būtu atvērts jaunajam, jāmācās. Esmu lepna par saviem darbiniekiem, kas ir sava darba un valsts patrioti. Katram te ir daļiņa sirds!” rezumē valdes priekšsēdētāja.
Projekts “Daba dziedē” izstrādāts Delfi Brand Studio
